Sastrēguma stundā [ Sastrēgumstundā būtu dabiskāk ]

Tas ir mazs darbiņš [darbs ir vīr. dz. :)] latviešu valodas stundai skolā. Jāraksta septiņi saliktie teikumi, iesaistot savrupinājumus un iespraudumus.

Viss apstājies. Mašīnu rinda aiz loga  {jau vairs / vairs} nerada skaņas, vai, pareizāk sakot, es tās vairs nedzirdu, iegrimusi savās domās. Ārpus autobusa ir tāds nežēlīgs sniegputenis, un šķiet, ka sastrēgums iestigs šajā sniegā - mīkstā un omulīgā.
Pagājušas jau četrdesmit minūtes gandrīz bez kustības, un tagad laiks velkas droši vien tikai lēnāk. Autobuss, sastrēgums, putenis, lēni velkošies [ ritošais laikam būtu vienkāršāk, laigan tad nebūtu tās nokrāsas, ko dod frāze "laiks velkas", pat es nezinu vai šī ir pareizā forma, laigan itkā esmu latvietis, vai -samies...XD] laiks - tie ir tikai nejauši apstākļi - bezsirdīgi un vienaldzīgi pret manu uztraukumu. Cik stipri mani kaitina šitā [jā, daudzi latvieši tā runā :), šī būtu "pieaugušāka" versija] bezdarbība! Man būtu vienalga, es sēdētu mierīgi, bez sašutuma, novērodama gaismu mirkšķināšanu un krītošo sniegu, ja tikai tā būtu parasta diena; bet laikam šodien mani gaida. Kaut kas, ar nosarkušām ausīm un izspūrušu frizūru, gaida mani, neskatoties uz to, ka viņam jāsteidzas vēl uz kaut kurieni. Ja tikai zinātu! Varbūt tur jau nekā nav, un es uztraucos velti - dusmojos vēl stiprāk.