Āfrikāņi un recenzija
Nupat ieinteresēja viena lieta: kā civēki no citām valstīm apgūst latviešu valodu divu gadu laikā? D: Dažreiz redzu kādus indiešus vai āfrikāņus, kuri absolūti brīvi un bez pamanāma akcenta runā latviski. Varbūt, tādi cittautieši ir dzīvojuši Latvijā no bērnības, vai kaut kā tā, diezin! Bet Vispār esmu lasījusi, ka divi gadi no mācību sākuma - pietiekošs laiks, lai iesāktu runāt. Tas neliek mani mierā. Laikam meklēšu kādus rakstus par šo tēmu.
Pašlaik man ieradās [vai vēl labāk <em>ir radusies,</em> problēmas neierodas, parasti ierodas laikam tas, kas var pārvietoties] vēl viena ar latviešu valodu saistīta problēma [es atļāvos pārkārtot teikumu]. =__= Atkal nevaru uzrakstīt recenziju par mākslas izstādi, bet tas ir obligāts uzdevums mākslas vēsturei. Laikam vairāk [Jūs visticamāk vēlaties uzsvērt VAIRĀK, nevis JĀLASA] jālasa , jo esmu pavisam neglābjama [ saprotams ir, zināmā mērā, bet vismaz es ar tādu pielietojumu, man liekas, neesmu saskāries], kad man jāraksta teksti daiļliteratūras stilā. Nē, protams, recenzija vairāk attiecas uz publicistisko stilu, tomēr ļoti grūti aprakstīt iespaidus no gleznas, vai kaut kā tāda, bez salīdzīnājumiem un metaforām.
Mani pēdējie mēģinājumi-mokas ar recenziju:
Izstāde Saules apmirdzētie I
Latvijas Mākslinieku savienības muzejs (11. Novembra krastmalā 35, Rīgā) ir aizsācis jaunu izstāžu ciklu "Saules apmirdzētie". Pirmā no cikla izstādēm ir atvērta no 7. novembra līdz 7. decembrim.
Izstādē „Saules apmirdzētie I” apskatāmi Latvijas glezniecības augstākās kvalitātes [<em>labākie</em> būtu iespējams labāk, ja gadījumā neesat tiešām domājusi kvalitāti izpildījuma un/vai materiālu ziņā, nu vismaz man mākslas darbu salīdzināšana pēc kvalitātes, liekas nedaudz dīvaina] 80.gadu autoru darbi [šāds iesākums liek sagaidīt darbu nosaukumu uzskaitījumu, nevis autoru]: Maijas Tabakas, Džemmas Skulmes, Sandras Krastiņas, Ievas Iltneres un Jāņa Mitrēvica gleznas.
Šie mākslas darbi pārstāvē dažādas stilistikas: no reālisma, līdz modernismam un avangardismam, taču visi ir apvienoti ar vienu tēmu <em>[visiem ir vienota tēma...daļēji arī sižets...kas atspoguļojas arī]</em> un dāļēji [arī] sižetu, kuri atspoguļoti arī izstādes nosaukumā. Visas 18 gleznas, izņemot Džemmas Skulmes “Putnubiedēkli”, ir portreti; katrs darbs ir savā ziņā mirdzošs un pilns ar gaismām: daži kvēlo ar agresīvi sārtiem toņiem <em>[agresīvi sārtos toņos]</em> (Džemmas Skulmes darbi), daži spilgti spīd *tālāk es netiku*
Un maza anotācija citai izstādei:
Prezidentu portretu izstāde.
Galerijā «Daugava» <em>[šobrīd]</em> apskatei tiek izstādīti Latvijas prezindentu parādes portreti, kuri <em>[iepriekš]</em> atradās prezidenta darba kabinetā un Ģerboņu zālē. Šīs gleznas ir <em>[laimīgi/veiksmīgi]</em> saglabājušās pēc Rīgas pils ugunsgrēka <em>[, kas notika]</em> šā gada jūnijā, un šobrīd ikvienam interesentam ir iespēja redzēt <em>[šos]</em> mākslas darbus, kuru pieejamība agrāk bija ierobiežota.
Nožēlojami.
